Jau divas dienas trakoja neganta vētra; ziemeļrietumu vējš kavēja «Forvarda» gaitu. No 14. aprīļa līdz 16. ap­rīlim nerimās spēcīga viļņošanās; bet pirmdien, kad ne­gaidot sākās mežonīga lietus gāze, jūra gandrīz acumirklī norima. Šendons vērsa doktora uzmanību uz šo apstākli.

—           Nu, un tad, — doktors atbildēja, — tas tikai apstip­rina Edinburgas karaliskās biedrības locekļa vaļu med­nieka Skorsbija interesantos novērojumus. Starp citu, arī es skaitos šīs biedrības goda loceklis — korespondents. Kā redzat, lietus laikā pat spēcīgā vējā viļņi gandrīz pa­visam norimst. Turpretī sausā laikā jūra viļņojas, uzpū­šot mazākajai vēsmiņai.

—    Kāds izskaidrojums šādai dabas parādībai, doktor?

—    Ļoti vienkāršs, — tā nav izskaidrojama.

Locis, kas tobrīd stāvēja novērošanas punktā bramrājā, ziņoja, ka aiz labā borta aRtuveni piecpadsmit jūdžu attā­lumā pamanījis peldošu ledus masu.

—    Ledus kalns šajā paralēlē! — iesaucās doktors.

Šendons, pavērsis tālskati norādītajā virzienā, apstip­rināja loča ziņojumu.

—    Tas tik ir joks! — brīnījās doktors.

—           Vai tas jūs pārsteidz? — Šendons iesmējās. — Vai tiešām beidzot mums laimējies atrast kaut ko, kas jūs pār­steidz?

—           Reizē pārsteidz un nepārsteidz, — doktors smaidot atbildēja, — jo arī briga «Ann de Poole» no Grīnspondas 1813. gadā bija iestrēgusi ledus laukos uz 44° paralēles, un tās kapteinis Daimans saskaitīja tur simtiem ledus kalnu.