— Ko jūs neteiksiet! — iesaucās Šendons. — Izrādās, ka jūs zināt vairāk nekā mēs.
— Ak, tīrie nieki, — laipnais doktors Klobonijs vienkārši atbildēja. — Ledus kalni sastopami arī vēl vairāk uz dienvidiem.
— To es labi zinu, dārgais doktor; kad uz lielgaballai- vas «Flai» dienēju par jungu …
— 1818. gada marta beigās, — doktors pārtrauca Šen- donu, — vai pat aprīlī jūsu laiva uz četrdesmit otrās paralēles iestrēga starp divām peldošām ledus salām.
— Nu tas taču par traku! —iesaucās Šendons.
— Un tomēr taisnība; tātad nav nekāds brīnums, ja mēs, atrazdamies divus platuma grādus augstāk ziemeļos, sastopam ledus kalnus arī «Forvarda» ceļā.
— Jūs esat kā neizsīkstoša aka, — teica Šendons, — no kuras atliek smelties gudrības, ja vien pie rokas netrūktu spaiņa.
— Nieki, šī gudrība izsīks ātrāk, nekā domājat; betonu,
Šendon, es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja spētu aplūkot tuvāk šo interesanto fenomenu.
— Labi, ceru, ka tas izdosies, Džonson! — Šendons pievērsās stūrmanim. — Vējš, šķiet, mitējies …
— Jā, kaptein, — stūrmanis atbildēja. — Mēs daudz neko nezaudēsim, kaut gan drīzumā sevi liks manīt Dē- visa straume.