Termometra stabiņš noslīdēja zem nulles. Šendons pavēlēja izsniegt ekipāžai siltās drēbes: vilnas jakas un bikses, flaneļa apakškreklus un īpašus vadmalas kājautus, kādus valkā norvēģu zemnieki. Visi matroži saņēma arī ūdenszābakus.
Bet Kapteinim — sunim vajadzēja iztikt ar savu dabisko kažoku; šķita, ka šis suns nebija visai jutīgs pret temperatūras maiņām — droši vien ne pirmoreiz nācās izciest šādu pārbaudi, turklāt, kā jau dānim, tam nebija tiesību būt pārāk izvēlīgam. Uz klāja suns reti rādījās, jo pa lielākai daļai slapstījās kuģa vistumšākajos nostūros.
Pievakarē uz 37°02'07" rietumu meridiāna cauri īslaicīgam miglas retinājumam iznira Grenlandes krasts. Doktors tālskatī dažus mirkļus vēroja milzu glečeru izvagotās kalnu virsotnes; taču migla ātri atkal tās aizklāja skatienam, nolaizdamās pašā interesantākajā brīdī gluži kā teātra aizkars.
20. aprīļa rītā «Forvarda» priekšā atradās simt piecdesmit pēdu augsts, sensenos laikos uz sēkļa uzsēdies ledus kalns; atkušņi tam nekaitēja un tā dīvainos apveidus nebojāja. Šo kalnu jau bija redzējis Snou; 1829. gadā to ļoti pareizi uzzīmēja Džeimss Ross, bet 1851. gadā pilnigi