Glabā godu jau no jaunības.

Sakāmvārds

—   Jau rīt viņš kļūtu gvardes kapteinis.

—   Tas neder; iepriekš armijā lai padien.

— Jā, tiesa! Tur pie stingrī­bas viņš radīs…

Bet kas ir viņa tēvs?

Kņaiņins

Mans tēvs Andrejs Petrovičs Griņovs jaunībā bija karavīrs, dienēja pie grāfa Miniha un, paaugstināts par premjermajoru, 17.. gadā aizgāja no armijas. Kopš tā laika viņš dzīvoja savā Simbirskas muižā, kur apprecēja jaunavu Avdotju Vasiļjevnu J., nabadzīga turienes muižnieka meitu. Mēs bijām deviņi bērni. Visus manus brāļus un māsas nāve paņēma jau mazotnē.

Māte vēl bija gaidībās, kad es jau tiku ierakstīts Semjonova pulkā par seržantu, pateicoties gvardes majora kņaza B. — mūsu tuva radinieka gādībai. Ja, visām cerībām par spīti, māmiņa būtu dzemdējusi meitu, tad tētiņš attiecīgā instancē pavēstītu, ka ser­žants, kas pulkā nav ieradies, ir miris, un lieta ar to arī izbeigtos. Es skaitījos atvaļinājumā, kamēr būšu beidzis skoloties. Toreiz mūs audzināja citādi nekā tagad. No piecu gadu vecuma mani uzticēja staļļ- meistaram Saveļjičam, kurš savas kārtīgās uzvedības dēļ tika izraudzīts man par audzinātāju. Ar viņa gā­dību es līdz divpadsmitajam dzīves gadam iemācījos krieviski lasīt un rakstīt un pratu ļoti gudri spriest par laba kurta īpašībām.