Ap šo laiku tētiņš pieņēma man francūzi, mesjē Boprē, kuru izrakstīja no Maska­vas līdz ar vienam gadam paredzētiem vīna un pro- vanseļļas krājumiem. Viņa atbraukšana ļoti nepatika Saveļjičam. — Paldies dievam, — viņš kurnēja bārdā, — bērns liekas nomazgāts, apkopts, pabarots. Liela vajadzība tērēt lieku naudu un pieņemt musjē, it kā pašiem savu cilvēku trūktu!

Veļas mazgātāja Palaška, resna un bakurētaina meita, un vienace govju kopēja Akuļka nez kā bija sarunājušas reizē krist māmuļai pie kājām, atzīties noziedzīgā vājībā un, gaužas asaras raudot, žēloties par musjē, kurš tās pavedis, izmantodams to lētticību. Māmuļa ar tādām lietām nemēdza jokot un sūdzējās tētiņam. Tas tika galā īsi un ātri. Viņš tūdaļ lika pa­saukt neģēli francūzi. Viņam ziņoja, ka musjē paš­laik mani mācot. Tēvs ienāca manā istabā. Tieši to­brīd Boprē gulēja gultā nevainīgā miegā. Es biju iegrimis darbā. Jāpiebilst, ka man bija izrakstīta no Maskavas ģeogrāfijas karte. Tā karājās pie sienas un netika nekad lietota, bet mani jau sen vilināja ar savu lielo un labo papīru. Nolēmu pagatavot no tās pūķi un, izmantodams Boprē miegu, ķēros pie darba. Tētiņš ienāca tieši tanī brīdī, kad sēju klāt lūku asti pie Labās Cerības raga.