Otrā rītā, līdzko biju sācis ģērbties, durvis atvērās un pie manis ienāca jauns neliela auguma virsnieks ar melnīgsnēju un stipri neglītu, bet ārkārtīgi dzīvu sēju. — Lūdzu, atvainojiet, — viņš sacīja franciski, — ka es bez kādām ceremonijām nāku ar jums iepazīties. Vakar uzzināju, ka esat atbraucis; mani pārņēma tāda vēlēšanās beidzot ieraudzīt cilvēcisku seju, ka nevarēju nociesties. Jūs to sapratīsit, kad būsit te kādu laiku padzīvojis. — Nopratu, ka viņš ir tas virsnieks, kas atskaitīts no gvardes divkaujas dēļ. Mēs tūdaļ iepazināmies. Švabrins nebija nekāds muļķis. Viņa valoda bija asprātīga un interesanta. Viņš ar lielu humoru aprakstīja komandanta ģimeni, viņa sabiedrību un vietu, uz kurieni mani bija atvedis liktenis. Es smējos no visas sirds, kad pip manis ienāca tas pats invalīds, kurš vakar lāpīja mundieri komandanta priekšistabā, un Vasiļisas Jegorovnas vārdā uzlūdza mani pie viņiem pusdienās. Švabrins piesolījās iet ar mani kopā.
Pienākuši tuvāk pie komandanta mājas, ieraudzījām uz laukumiņa kādus divdesmit pavecus invalīdus ar garām bizēm un trīsstūru cepurēm. Viņi bija nostādīti ierindā. Priekšā stāvēja komandants, brašs liela auguma sirmgalvis, tērpies naktscepurē un ķīniešu rītasvārkos.