— pie Poļežajeva jau tā par šauru; viņš ir mans rads un zina, ka mēs esam viņa priekšnieki. Aizved virsnieka kungu … kā jūsu vārds un tēva vārds, mans mīļais? Pjotrs Andrejevičs? … Aizved Pjotru Andre- jeviču pie Semjona Kuzova. Viņš, nekauņa, ielaida savu zirgu manā sakņu dārzā. Nu, Maksimič, vai viss kārtībā?
— Paldies dievam, viss klusu, — kazaks atbildēja,
— tikai kaprālis Prohorovs pirtī sakāvās ar Ustiņju Ņeguļinu karsta ūdens ķipja dēļ.
— Ivan Ignatič! — kapteiniete sacīja vienacim večukam. — Nopratini Prohorovu un Ustiņju un noskaidro, kurš no viņiem vainīgs. Un abus sodi. Labi, Maksimič, staigā vesels. Pjotr Andrejič, Maksimičs aizvedīs jūs uz dzīvokli.
Es atsveicinājos. Uradņiks aizveda mani uz guļbaļķu mājeli, kas stāvēja kraujā upes krastā, pašā cietokšņa malā. Pusi mājeles apdzīvoja Semjona Kuzova ģimene, otru ierādīja man. Tā sastāvēja no vienas diezgan tīras goda istabas, kuru pārdalīja uz pusēm šķērssiena. Saveļjičs sāka rosīties, es skatījos ārā pa šauro lodziņu. Acu priekšā plētās skumja stepe. Iepretim stāvēja dažas mājiņas, pa ielu klaiņoja dažas vistas. Kāda večiņa, nolikusi uz lieveņa sili, sauca cūkas, kuras tai atbildēja, draudzīgi rukšķēdamas. Tad tādā vietā es būšu spiests pavadīt savu jaunību! Mani pārņēma grūtsirdība, es atgāju nost no lodziņa un, vakariņas nepaēdis, likos gulēt, par spīti Saveļjičam, kurš mēģināja mani pierunāt un izmisīgi atkārtoja: — Dievs kungs, apžēlojieties! Neko negrib ēst! Ko teiks kundze, ja bērns sasirgs?