«Negadījums, kāds vakar notika ar kapteiņa Gudrimeļa jahtu, kad tā startēja ceļojumam ap zemeslodi, pārliecinoši attaisnoja oriģinālo jahtas nosaukumu …»
Es mazliet apmulsu, jāatzīstas, īsti nesapratu, ko tas nozīmē. Paķeru otru avīzi, trešo … Beidzot vienā manu ievērību saista fotouzņēmums: kreisajā stūrī es, labajā mans vecākais palīgs Stanga, vidū mūsu skaistā jahta, un zem fotouzņēmuma paraksts: «Kapteinis Gudrimelis un jahta «Bēda», ar kuru viņš dodas …»
Tagad sapratu. Drāzos uz jahtas pakaļgalu, paskatījos. Kā tad — norauti pirmie burti «N» un «E».
Skandāls! Neglābjams skandāls! Bet neko" vairs nevarēja darīt — avīžnieki ir lieli pļāpas. Jahtas «Nebēda» kapteini Gudrimeli neviens nepazīst, toties par manu «Bēdu» jau zina visa pasaule.
Ilgi neiznāca laika bēdāties. No krasta puses sāka pūst neliels vējš, buras sakustējās, es pamodināju Stangu un pacēlu enkuru. Un, kamēr mēs burājām pa jūras kanālu, no visiem kuģiem, it kā mūs kaitinot, sauca:
— Ei, jūs tur, uz «Bēdas», labu ceļavēju!
Bija žēl agrākā nosaukuma, bet ko lai dara. Devāmies ceļā ar «Bēdu».
Izgājām jūrā. Es vēl nevarēju attapties no nepatikšanām. Tomēr jāsaka: jūrā ir labi! Ziniet, ne jau velti senie grieķi mēdza teikt, ka jūra aizskalo visas bēdas no cilvēka dvēseles.