Taču, kā zināms, cilvēki mēdz būt dažādi. Daži notic visam bez kādas jēgas, citi turpretim noskaņoti kritiski, visu ko apšauba. Bija arī mūsu vidū tādi, kas apgalvoja, ka mūsu profesors pretēji citiem navigatoriem pats nekad neesot bijis jūrā.
Lai motivētu savus muļķīgos apgalvojumus, tie norādīja uz Gudrimeļa ārieni. Viņa izskats tiešām nesaskanēja ar mūsu iedomāto braša jūrnieka priekšstatu.
Kristaps Gudrimelis vienmēr valkāja pelēcīgu krievu zemnieku kreklu, apjoztu ar izrakstītu jostu, matus sukāja no pakauša uz pieri, uz deguna nēsāja pensneju melnā saitē, bija neliela auguma, resns, gludi noskuvies, runāja mierīgā, patīkamā balsī, bieži smaidīja, berzēja rokas, šņauca tabaku un ar visu izskatu vairāk atgādināja pensionētu aptieķnieku nekā tālbraucēju kapteini.
Un tā mēs vienudien, lai izšķirtu strīdiņu, lūdzām Gudrimeli pastāstīt par viņa kādreizējām jūrnieka gaitām.
— Ko nu! Tagad nav īstais laiks, — viņš smaidīdams vairījās un kārtējās lekcijas vietā iegrieza mums ārpuskārtas kontroldarbu navigācijā.
Kad pēc zvana viņš devās prom ar burtnīcu kaudzi padusē, mūsu strīdiņi izbeidzās. Kopš tās reizes neviens vairs nešaubījās, ka Kristaps Gudrimelis nekad nav bijis tāljūras braucienos, bet atšķirībā no citiem navigatoriem savu pieredzi ieguvis mājas kārtībā.