Tā mēs būtu palikuši savos maldīgajos ieskatos, ja man drīz vien pēc tam pavisam negaidot nebūtu palaimējies dzirdēt paša Gudrimeļa stāstu par viņa neparasti drosmīgo, briesmu pilno un piedzīvojumiem bagāto ceļojumu apkārt zemeslodei.
Tas gadījās nejauši. Toreiz pēc kontroldarba Kristaps Gudrimelis pazuda. Pēc kādām trim dienām dabūjām zināt, ka viņš tramvajā pazaudējis galošas, ieradies mājās slapjām kājām, apaukstējies un saslimis. Bija pavasaris un viskarstākais mācību laiks ar ieskaitēm un eksāmeniem .. . Burtnīcas mums bija vajadzīgas katru dienu . . . Tad mani, kursa vecāko, sūtīja pie Gudrimeļa mājās.
Devos turp. Ātri vien atradu dzīvokli, pieklauvēju. Un tajā brīdī, kamēr stāvēju pie durvīm, manu acu priekšā gluži skaidri tēlojās Gudrimelis, spilveniem apkrauts, segās ievīstīts, vienīgi no apaukstēšanās sasarkušais deguns rēgojās laukā.
Es vēlreiz pieklauvēju, jau stiprāk. Neviens neatbildēja. Tad pagriezu durvju rokturi, atvēru durvis un..-, pārsteigts apstulbu.
Pie galda, kādas vecas grāmatas lasīšanā iegrimis, sēdēja nevis kaut kāds necils pensionēts aptieķnieks, bet bargs kapteinis pilnā parādes formā ar zeltītām uzšuvēm uz piedurknēm. Viņš nikni grauza ilgi smēķētu, milzīgu pīpi, no pensneja nebija ne vēsts, bet sirmie, pinkainie mati bija izspūruši uz visām pusēm. Pat deguns, kaut ari tiešām sasarcis, izskatījās solīdāks un ar savām kustībām it kā pauda apņēmību un drošsirdību.