I

Viņš bija jauns cilvēks — ne vecāks par divdesmit čet­riem divdesmit pieciem gadiem — un sēdētu zirgā ar jau­nības bezrūpīgo grāciju, ja nebūtu tik tramīgs un sa- sprindzis. Viņa melnās acis šaudījās apkārt, tverdamas mazo putniņu sakustināto zaru kustības, vērīgi lūkoda­mās tālumā starp kokiem un krūmiem, atkal un atkal pie- vērsdamās pameža biežņai abpus ceļa. Tajā pašā laikā viņš arī uzmanīgi klausījās, kaut gan visapkārt valdīja klusums, kuru traucēja vienīgi smago lielgabalu dunoņa kaut kur tālu rietumos. Šie monotonie rībieni skanēja vi­ņam ausīs jau stundām ilgi, un viņš pievērstu uzmanību šim troksnim tikai tad, ja tas apklustu. Tagad viņam vai­rāk bija prātā kaut kas cits. Pār seglu loku bija pārmesta karabīne.

Cilvēka nervi bija tā saspringti, ka paipalu bariņš, kas uzspurdza gaisā zirgam tieši zem kājām, satrūcināja jāt­nieku: viņš automātiski pievilka pavadu un piesvieda ka- rabīni gandrīz pie paša pleca. Viņš atjēdzās, kaunīgi pa­smaidīja un jāja tālāk. Viņš bija tā sasprindzis, tā aiz­ņemts ar domām par veicamo uzdevumu, ka nenoslaucīja sviedrus, kas koda acīs un, noritējuši pa degunu, pilēja uz seglu priekšējā loka. Kavalērista cepures lente bija slapja kā mārks no sviedriem. Tikpat slapjš bija arī sal- nais zirgs. Saule stāvēja zenītā, bija tik karsta diena, ka trūka elpas. Pat putni un vāveres neuzdrošinājās rādī­ties saulē, tie slēpās koku paēnā.