Gan jātnieku, gan zirgu klāja lapas un dzelteni putek- šņi, tāpēc ka atklātās vietās cilvēks izjāja tikai nepieciešamības gadījumā. Viņš turējās krūmu un koku aizsegā, un ikreiz, kad bija jāšķērso izdegusi klajotne vai kaila kalnu ganību nogāze, jauneklis vispirms apturēja zirgu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Viņš visu laiku virzījās uz ziemeļiem, kaut gan reizēm nogriezās sāņus, un varēja manīt, ka tieši no ziemeļiem viņam visvairāk draud briesmas. Viņš nebija bailulis, bet, apveltīts ar civilizēta cilvēka drosmi, gribēja dzīvot, nevis mirt.
Jājot augšā pa ganu taku, viņš iekļuva tādos brikšņos, ka bija spiests kāpt zemē un vest zirgu pie rokas. Bet, kad taka pagriezās uz rietumiem, viņš nogriezās no takas un gar ozoliem apauguša kalna kori jāja atkal uz ziemeļiem.
Aiz kores sākās stāva piegāze — tik stāva, ka jauneklis jāja līčločiem, slīdēdams un klupdams uz nobirušajām lapām un vīteņaugu mudžekļiem un visu laiku uzmanīdamies, lai zirgs no aizmugures neuzgāztos viņam virsū. Sviedri plūda aumaļām, un ziedputekšņi, līzdami mutē un nāsīs, padarīja viņa slāpes vēl neizturainākas. Lai cik klusu jaunais cilvēks centās iet, tomēr tas neizdevās un viņš bieži apstājās, smagi ieelpodams karsto sauso gaisu un ieklausīdamies, vai priekšā nedraud kādas briesmas.