Nokāpis lejā, viņš izgāja līdzenumā, kas bija apaudzis ar tik biezu mežu, ka nebija iespējams noteikt, kur tas beidzas. Te koki bija citādi un viņš varēja atkal kāpt zirgā. Klajumā vairs nebija sastopami mezglainie kalnu ozoli: te, mitrajā, treknajā zemē, auga stalti, kupli koki resniem stumbriem. Tikai vietumis pagadījās krūmi, kuriem bija viegli apjāt apkārt pa līkumainajām šķīrām kā parkā — pirms kara te bija ganījušies lopi.
Tagad, nokļuvis ielejā, viņš jāja daudz ātrāk un pēc pusstundas atdūrās pret vecu žogu, aiz kura sākās izcirtums. Viņš negribēja rādīties atklātā vietā, tomēr ceļš veda pāri izcirtumam uz mežu, gar kuru tecēja upīte. Līdz mežmalai nebija vairāk par ceturtdaļjūdzi, bet nepatīkamu sajūtu radīja jau pati doma, ka būs jāiet ārā no koku aizsega. Tur, pie upītes, varēja slēpties desmitiem, tūkstošiem šauteņu.
Divas reizes jātnieks sakustējās un divas reizes apstājās. Viņu nomāca vientulība. Rietumos notiekošā kara pulss atgādināja tūkstošiem cilvēku, kas cīnījās plecu pie pleca, bet te bija kapa klusums, viņš un iespējamās lodes, kuras varēja nest nāvi no bezgala daudzām paslēptuvēm. Un tomēr jaunajam cilvēkam bija jāatrod tas, ko viņš baidījās atrast. Vajadzēja jāt aizvien tālāk un tālāk, kamēr viņš kaut kur kaut kad satiks cilvēku no otras puses, kurš, tāpat kā viņš, izjājis izlūkos un kuram, tāpat kā viņam, jāziņo par saskari ar ienaidnieku.