Tajos laikos, kad Ziemeļzeme vēl bija pavisam jauna, tās sabiedriskie un pilsoniskie tikumi ievērību guva vienīgi ar to, ka to bija maz un tie bija vienkārši. Kad mājsaimniecības pienākumu nasta kļuva pārāk smaga un sapņojumi pie ugunskura nobrieda par nerimtīgu protestu pret drūmo vientulību, no Dienvidzemes ieklīdušie dēku meklētāji, nekā labāka nerazdami, samaksāja nolīgto cenu un ņēma sev sievas no indiāņu ciltīm. Šīm sievietēm tās bija tikpat kā paradīzes priekšnojausmas, jo jāatzīst, ka baltie klejoņi savas sievas apgādāja un aprūpēja daudz labāk nekā indiāņu cilts vīri. Protama lieta, paši baltie bija apmierināti ar šiem darījumiem un indiāņi tāpat. Pārdevuši savas meitas un māsas par flaneļa segām un nolietotām šautenēm un iztirgojuši siltās kažokādas pret šķidru katūnu un draņķīgu viskiju, šās zemes dēli mundrā garā nemaldīgi soļoja pretī ātrajam dilonim un citām straujdabīgām kaitēm, kas cieši saistītas ar pārējiem augstakās civilizācijas labumiem.

Tajās arkādiskās vienkāršības dienās tad nu gadījās, ka Kols Galbreits klaiņoja pa šo novadu un viņam uzbruka slimība Lējējās upes apkaimē. Viņa ierašanās bija spirdzinoša advente Svētā Krusta krietnajām māsām, kas viņu pieņēma savā pajumtē un dziedināja; ne prātā viņām nenāca, kāds verdošs eliksīrs iestrāvo slimā dzīslās i no viņu maigo roku skārieniem un sirsnīgās gādības, j Kelu Galbreitu sāka mākt dīvainas pārdomas, Kas viņu i tirdīja tikām, līdz viņa acis apstājās pie misijas audzēknes Magdalēnas. Tomēr viņš neļāva neko manīt, nolēmis pacietīgi nogaidīt. Līdz ar tuvojošos pavasari slimnieks kļuva arvien spirgtāks, un, kad saule izbrauca debesīs pa savu zelta loku un visa zeme pulsēja līksmā dzīvībā, viņš, saņēmis visus vēl pavārgos spēkus, devās projām.

Izrādījās, ka misijas audzēkne Magdalēna ir apaļa bārene. Meitenes tēvs, baltais, kādu dienu bija kļūmīgi gadījies ceļā bālsejainajam grizlilācim un miris ātrā nāvē.