Tad nu viņas rnāte, indiāniete, kurai vairs nebija vīra, kas piepildītu ziemai pārtikas noliktavu, nolēma riskēt — nogaidīt lašu nārsta laiku, lai gan krājumā bija tikai piecdesmit mārciņas miltu un pustikdaudz žāvētas gajas. Pēc tam meitenīte Čukra nonāca krietno māsu gādībā un kopš tā laika tika saukta citā vārdā.

Tomēr Magdalēnai vēl bija radinieki. Pats tuvākais no tiem — galīgi paklīdis tēvocis, kas postīja savu veselību ar neizmērojamiem kvantumiem balto cilvēku dzēriena — viskija. Viņš ik dienas tiecās tuvināties dievam, un līdz ar to viņa kājas taustīja īsāko ceļu uz kapu. Būdams skaidrā, viņš cieta neizturamas mokas. Sirdsapziņu viņš nepazina. Pie šī vecā nelieša tad nu ieradās Kels Gal- breits, un savā sarunā viņi teica daudz vārdu, izpīpēja daudz tabakas. No abām pusēm tika doti solījumi; un vispēdīgi vecais pagāns, paņēmis līdzi dažas mārciņas kaltēta laša, bērza tāss laiva aizīrās uz Svētā Krusta misiju.

Pasaulei nav lemts uzzināt, ko vecais tur solījis un cik samelojis, jo krietnās māsas nekad nepļāpā; bet, kad viņš atgriezās, uz viņa melnganajām krūtīm karājās misiņa krusts un laivā sēdēja masasmeita Magdalēna. Tovakar svinēja varenas kāzas un rīkoja potlaču, tā ka vēl divas dienas pēc tam ciematnieki neizgāja zvejā. Bet nākamajā rītā Magdalēna nokratīja Lējējās upes pīšļus no saviem mokasīniem un ar kārti stumjamā laivā aizbrauca vīram līdzi uz dzīvi pie Augšējās upes, apvidū, ko dēvē par Lejas Laukiem. Un turpmākajos gados viņa bija laba sieva, kas dālijās sava vīra dzīves grūtībās un vārīja viņam ēdienu. Magdalēna turēja vīru stingros grožos, līdz viņš iemācījās krāt savas izskalotās zelta smiltis un strādāt, rokas nenolaizdams. Pēdīgi viņš uzdūrās bagātai dzīslai un uzcēla sev mājiņu Sērklsitija. Kels Galbreits dzīvoja tik laimīgi, ka tie, kas bija viņu apciemojuši un redzējuši viņa majas dzīvi, zaudēja sirdsmieru un iegailējās skaudībā.

Bet Ziemeļzeme tai laikā sāka tuvoties briedumam, un tajā uzradās dažādas izpriecas.