Ziemeļzemē deju sarīkojumi noris ļoti nepiespiestā atmosfērā, vīri no raktuvēm un sniega ceja ir aizmirsuši jebkuru izsmalcinātību, ja tiem tāda kādreiz bijusi; vienīgi augstākajās oficiālajās aprindās kaut cik ievēro konvencijas. Šeit kastu atšķirībām nebija nozīmes. Miljonāri un nabagi, suņu dzinēji un policijas jātnieki sniedza rokas «dāmām loka vidū» un joņoja apkārt pa apli, izdarīdami visneiedomājamākos lēcienus. Neizvēlīgi savās izpriecās, trakulīgi un neaptēsti — viņi tomēr nebija rupji, un viņu raupjais bruņnieciskums nemaz nepalika iepakaļ visizsmalcinātākajai pieklājībai.

Meklēdams grieķu dejotāju, Kels Galbreits pamanījās iestāties tajā pašā kadriļas grupā, kurā bija «Krievu princese»; lielākā daļa klātesošo domāja, ka viņa ir Freda. Bet, izdejojis ar viņu vienu deju, Kels bija gatavs likt ķīlā visus savus miljonus ne tikai par to, ka šī nav Freda, bet arī par to, ka viņš jau reiz turējis roku ap šo viduci. Kur un kad — viņš nespēja pateikt, bet viņu pārņēma tik mulsinoša tuvības sajūta, ka tagad viņš visu uzmanību veltīja šai maskai, kārodams atklāt, kas aiz tās slēpjas. Meilmuts Kids nevis palīdzēja viņam ar padomu, bet reizi pa reizei uzlūdza «Princesi» un nodejoja ar viņu dažas tūres, nopietnā balsī kaut ko klusu stāstīdams. Bet visneatlaidīgāk «Krievu princesi» aplidoja Džeks Haring- tons. Reiz viņš pavilka Kelu Galbreitu sānis un izteica visus iespējamos minējumus, kas šī dāma varētu būt, pie tam apgalvodams, ka derībās šis noteikti laimēšot. Tas sāka gremzt Sērklsitijas karali, jo vīrietis pēc dabas nepavisam nav monogāms, un viņš aizmirsa kā Magdalēnu, tā Fredu, aizrāvies ar jauniem meklējumiem.

Drīz vien paklīda baumas, ka «Krievu princese» tomēr neesot Freda Molufa. Interese kļuva arvien dziļāka. Bija parādījusies jauna, nezināma persona.