Šie Luvrā izskanējušie karaļa vārdi kļuva zināmi visā pilsētā. Tie ļoti iepriecināja hugenotus, bet katoļos izraisīja bažas. Pēdējie nesaprata, vai karalis tiešām palicis viņiem neuzticīgs, vai arī spēlē komēdiju, kura kādā jaukā rītā vai vakarā beigsies ar negaidītu atrisinājumu.

Gluži nesaprotama likās Kārļa IX rīcība attiecībā pret admirāli Koliņī, kurš gadus piecus vai sešus bija ar viņu neatlaidīgi karojis. Karalis, kurš kādreiz par admirāļa galvu bija izsludinājis piecdesmit tūkstoš zelta ekiju lielu godalgu, tagad izturējās pret viņu ar lielu cienību, sauca viņu par tēvu un atklāti paziņoja, ka ieceļ viņu par vienīgo karavadoni. Nonāca pat tiktāl, ka Katrīna Mediči, kura parasti valdīja pār karali un noteica visu viņa rīcību, pat to, ko viņš vēlas, sāka uztraukties. Un ne jau bez iemesla. Vaļsirdības brīdī Kārlis IX, runādams ar admirāli par karu pret Flandriju, bija izteicis:

-      Mums vēl jāuzmanās, mīļo tēv, lai māte karaliene, kura, kā jūs zināt, mīl iejaukties it visur, neko par to neuzzina. Viņa ar savu muļķīgo raksturu visu tikai samaitātu.

Neskatoties uz savu prātu un piedzīvojumiem, Koliņī tomēr nevarēja nociesties un neizklāstīt par uzticību, kuru viņam parādījis karalis. Lai gan, ieradies Parīzē, viņš vēl mazliet šaubījās, kaut gan kāda zemniece, viņam aizbraucot, bija nokritusi viņa priekšā ceļos un lūgusi: - Mūsu labvēli, nebrauciet uz Parīzi! Jūs tur gaida nāve! Jūs un visus pārējos, kuri dosies jums līdzi! - tomēr visas šaubas viņa sirdī maz pamazām izgaisa.