Nekas ari neattaisnoja maršala Monmoransī neuzticību: karalis, karaliene, Anžu un Alansonas hercogi viesus uzņēma neparasti laipni.

Anžū hercogu hugenoti paši bērtin apbēra ar pelnītām uzslavām par uzvarām pie Žarnakas un Monkontūras, kuras viņš bija izcīnījis, vēl būdams astoņpadsmit gadus vecs. Ar to viņš bija pārspējis pat Cēzaru un Aleksandru, ar kuriem viņu parasti salīdzināja. Alansonas hercogs visus uzlūkoja ar savām glāstošajām, viltīgajām acīm. Katrīna, priekā starodama un apbērdama visus ar laipnībām, apsveica princi Indriķi de Kondē sakarā ar viņa gaidāmajām laulībām ar Mariju de Klēvu. Galu galā pat hercogi Gīzi uzsmaidīja saviem niknajiem ienaidniekiem, kamēr Majēnas hercogs ar admirāli un de Tavēnu runāja par karu, kuru, patlaban ticamāk kā kaut kad agrāk, gatavojās pieteikt Filipam II.

Starp šīm grupām, klausīdamies sarunās, ar mazliet noliektu galvu šurp un turp pastaigājās kāds deviņpadsmit gadus vecs jauneklis. Viņam bija īsi griezti melni mati, gudras acis, biezas uzacis, ērgļa deguns, zobgalīgs smīns un tikko dīgstošas ūsiņas un bārda. Šis jaunais cilvēks, kurš bija kļuvis ievērojams tikai pēc kaujas pie Arnēledikas, kur viņš bija cīnījies ar izmisušu varonību un ieguvis vispārējas uzslavas, bija Koliņī mīļākais skolnieks un dienas varonis. Pirms trim mēnešiem, kad viņa māte vēl bija dzīva, viņu sauca par Bearnas princi. Tagad viņš bija Navarras karalis un gaidīja to bridi, kad viņam būs lemts kļūt par Indriķi IV.