—  Jā, bet viņš aizrausics ar kādu aprēķinu un, kad viņš ar to tiks galā, tad būs jau pusstundu nokavējis. Kas attiecas uz grāfu Kaliostro, tad, tā kā viņš ir ārzemnieks un nav sen, kamēr uzturas Parīzē, ir ļoti iespējams, ka viņš, nepazīdams vēl visos sīkumos Versaļas dzīvi, neliks uz sevi ilgi gaidīt.

—  Nu, lūk, — teica maršals, — izņemot Tavernī, jūs esat nosaucis visus manus viesus un pie tam vēl tik noteiktā kārtībā, kā to būtu varējis izdarīt tikai Homērs un mans nabaga Rafē.

Virssulainis palocījās.

—           Es neminēju monsicur Tavernī, tāpēc ka monsicur Tavernī ir vecs draugs, kas varbūt vienīgais pieturētos pie vecās kārtības. Man liekas, monsicur, ka nu ir visi astoņi šā vakara dalībnieki?

—   Pilnīgi pareizi, monsicur. Kur jūs klāsit mums galdu?

—   Lielajā ēdamzālē, monsicur.

—  Tur mēs nosalsim.

—           Tā jau trīs dienas tiek kurināta un es esmu noregulējis tajā temperatūru uz divdesmit astoņiem grādiem.

—   Ļoti labi! Lūk, pašreiz sit pusstundu.

Un maršals pameta acis uz pulksteni.

—  Pašreiz ir puspieci, monsicur.

—           Jā, monsicur, un, lūk, kāds jātnieks iejāj pagalmā; tas nes manu tokajieša pudeli.

—           Es vēlētos, kaut man tā kalpotu vēl otrus divdesmit gadus, — teica vecais maršals, pievērsdamies spogulim, kamēr mājzinis devās uz pieliekamām telpām.