Maršala viesi nevarēja vien nopriecāties par tīkamo krāsns siltumu, cepešu smaržu, lielo vīnu izvēli un pēc pirmā ēdiena paklusām sāka risināt sarunas.

Tā kā slēģi bija cieši aizvērti, no āra telpā neielauzās neviena skaņa, arī zālē vienīgais troksnis bija pašu viesu čala; bet šķīvji, kas tika nomainīti, un sudrabs, kas pārceļoja no bufetēm uz galdu, pat neiešķindējās; pār mājziņa lūpām, rīkojot ļaudis, nenāca pat ne čuksts; viņš visu vadīja tikai ar acīm.

Un tā, lūk, pēc desmit minūtēm viesi jutās, it kā šinī zālē viņi būtu pilnīgi vieni paši, jo pats par sevi saprotams, ka šīm mēmajām kalpotāju ēnām vajadzēja būt arī pilnīgi kurlām.

Monsicur Rišeljē pirmais pārtrauca šo svinīgo klusumu, kas ilga, kamēr viesiem tika pasniegta zupa, un, pagriezies pfet savu galda biedru pa labi, teica:

—   Vai monsicur grāfs nevēlētos dzert?

Tā uzrunātais varēja būt trīsdesmit astoņus gadus vecs; viņam bija gaiši mati, tievs viducis un plati pleci; viņa tumšzilo acu skatiens brīžiem uzdzirkstīja, bet parasti tas bija mazliet sērīgs; viņa cēlā, augstā piere un visi sejas panti neapšaubāmi apliecināja tā dižciltību.

—   Es, maršal, dzeru tikai ūdeni, — viņš atbildēja.

—           Izņemot mielastu pie Kārļa Ludviķa XV. Man bija tas gods pusdienot tur kopā ar monsicur grāfu un toreiz viņam labpatika dzert ari vīnu.