—           Ak, jūs man atgādiniet patīkamas atmiņas, pareizi, tas bija 1771. gadā un tas bija tokajietis no ķeizariskās vīnraudzes.

—           Tā bija tā pati marka, ar kuru manam virssulainim pašreiz ir tas gods piepildīt jūsu glāzi, monsicur grāf, — teica maršals un paklanījās.

Hāgas grāfs pacēla glāzi un sveču gaismā palūkojās caur to.

Vīns glāzē mirgoja kā šķidrs rubīns.

—   Jums taisnība, monsicur maršal, — viņš teica, — es jums pateicos.

Bet šis „es jums pateicos" tika izteikts tik smalkjūtīgā, laipnā tonī, ka

visi klātesošie kā elektrizēti tūdaļ piecēlās un sauca:

—   Lai dzīvo Viņa Majestāte!

—           Pareizi, — atbildēja Hāgas grāfs, — lai dzīvo Viņa Majestāte Francijas karalis! Vai jūs tā nedomājat, monsicur Laperūz?

—           Monsicur grāf, — atbildēja virsnieks ar glaimojošu godeienību, kāda raksturīga visiem tiem, kam bieži nākas sarunāties ar kronētām personām, — ir pagājusi tikai stunda, kopš es biju pie karaļa un karalis bija pret mani tik labvēlīgs, ka saucot — lai dzīvo karalis! — neviens še nespētu mani pārkliegt. Bet tā kā pēc vienas stundas es ar pasta zirgiem steigšos uz jūrmalu, lai uzņemtos vadību pār abām flotēm, kuras karalis ir nodevis manā rīcībā, tad es laipni izlūgtos jūsu atļauju, tiklīdz būšu projām no šejienes, uzsaukt veselības vēl kādam citam karalim, kuram es labprāt kalpotu, ja man jau nebūtu tik teicams valdnieks.