Un pacēlis savu glāzi, monsicur Laperūzs pazemīgi palocījās Hāgas grāfam.

—            Mēs visi piekrītam šim tostam, ko jūs, monsicur, proponējat uzsaukt, — teica Dibarī, kas sēdēja no maršala pa kreisi. — Bet kā pieņemts parlamentā, pienāktos, ka tādu arī uzsauktu vacākais no mums.

—           Vai šis priekšlikums ir domāts tev, Tavernī, vai man? — smējās maršals, lūkodamies uz savu veco draugu.

—           Es gan tam neticu, — tcica kāds cilvēks, kas sēdēja tieši pretī maršalam Rišeljē.

—           Kam jūs neticat, monsicur Kaliostro? — jautāja Hāgas grāfs, vērīgi pavērdamies runātājā.

—           Es, monsicur grāf, neticu, — tcica Kaliostro palocīdamies, — ka maršals Rišeljē starp mums būtu vecākais.

—           Ak, tas man patīk, — teica maršals, — liekas, ka vecākais būsi tu, Tavernī.

—            Kur nu! Es esmu dzimis 1704. gadā un tātad esmu astoņus gadus jaunāks par tevi, — atbildēja vecais kungs.

—            Nekautrīgais! — iesmējās maršals, — viņš atklāti izpauž, ka man jau ir astoņdesmit astoņi gadi.

—           Vai patiesi, monsieur hercog, jums jau astoņdesmit astoņi? — iejautājās Kondorsē.

—           Ak, Dievs, jā! Tas ir viegli aprēķināms, un tur nemaz nevajag tāda algebrista kā jūs, marķīz. Es piederu pagājušajam jeb, kā viņu dēvē, lielajam gadu simtenim. 1696. gads ir mans dzimšanas gads.