—           Es ceru, monsicur, — viņš teica, — ka jūs esat licis pagatavot mums labas pusdienas.

—  Jā gan, monsicur.

—  Es liku jums nodot manu viesu sarakstu, vai ne tā?

—           Es ļoti labi iegaumēju to skaitu, monsicur. Pavisam deviņi viesi, man šķiet — es nebūšu kļūdījies?

—  Ir starpība starp viesi un viesi, monsicur.

—  Jā gan, monsicur, bet…

Maršals pārtrauca savu mājzini ar nepacietīgu, kaut ari kundziski apvaldītu žestu.

—           Šis „bet", monsicur, nav nekāda atbilde, es to dzirdu nu jau astoņdesmit astoņus gadus, un ziniet, monsicur, kaut gan man ir ļoti nepatīkami jums to sacīt, ik reiz, kad es dzirdu vārdu „bet", tam seko kāda muļķība.

—  Monsicur…

—   Vispirms, cikos jūs mums klāsit galdu?

—           Monsicur, pilsoņi pusdieno divos, garīdzniecība — trijos un aristokrātija — četros.

—   Bet es, monsicur?

—   Monsicur šodien sēdīsies pie galda pulksten piecos.

—   Nu, nu! Piecos!?

—  Jā, monsicur, kā pats karalis.

—  Un kāpēc kā karalis?

—           Tāpēc, ka sarakstā, ko man bija tas gods saņemt no monsicur, ir ari kāda valdnieka vārds.

—            Nu nē, monsicur, jūs maldāties, mani šīsdienas viesi ir tikai vienkārši augstmaņi.

—           Monsicur, bez šaubām, ir iepaticies pajokot ar savu padevīgo kalpotāju un es par šo godu ļoti pateicos. Bet Hāgas grāfs, kurš arī ir monsicur viesu vidū …

—  Nu un tad?