— Hāgas grāfs ir valdnieks.
— Es tādu valdnieku nepazīstu.
— Tādā gadījumā es izlūdzos monsicur piedošanu, — teica mājzinis palocīdamies, — bet es spriedu … es domāju …
— Jūsu uzdevums, monsicur, nav spriedelēt un jūsu pienākums nav domāt! Jūsu darbs ir uzmanīgi izlasīt manas pavēles un nepapildināt tās ar kaut kādiem komentāriem. Kad es gribu jūs par kaut ko informēt, tad es to saku. Ja es neko neesmu teicis, es gribu, lai tas paliek nezināms.
Virssulainis palocījās vēl otrreiz un šoreiz vēl goddevīgāk, nekā viņš to būtu darījis, runādams ar pašu karali.
— Un tā, lūk, monsicur, — turpināja sirmais maršals, — tā kā mani viesi būs tikai no muižniecības, jūs pasniegsit man pusdienas parastajā laikā, tas ir, pulksten četros.
To dzirdot, mājziņa seja pārvērtās, it kā viņš būtu dzirdējis savu nāves spriedumu. Viņš kļuva gluži bāls un saduga.
Tad viņš atkal saslējās ar izmisuma pilnu apņēmību.
— Ko Dievs lēmis, tas būs, — viņš teica, — bet monsicur ēdīs pusdienas tikai piecos.
— Kā, kāpēc tā? — iesaucās maršals sasliedamies.
— Tāpēc, ka fiziski nav vairs iespējams, ka monsieur ieturētu pusdienas agrāk.
— Monsicur, — teica vecais maršals, lepni sasliedams savu jauneklīgas enerģijas pilno galvu, — man liekas — būs jau divdesmit gadu, kopš jūs esat manā dienestā.