Tad, paņēmis gluži tīru kristāla glāzi, viņš tanī ielēja dažus pilienus no pudeles satura.

Pēc tam viņš atšķaidīja šos nedaudzos pilienus pusglāzē auksta šampānieša un šādi sagatavoto dzērienu pasniedza baronam.

Visi sēdēja, mutes iepletuši, un, acis ncnolaizdami, vēroja katru viņa vismazāko kustību.

Barons satvēra glāzi, bet līdz ko to gribēja celt pie lūpām, viņš apjucis apstājās.

Visi, redzēdami viņa vilcināšanos, sāka skaļi smiet, bet Kaliostro kļuva nepacietīgs.

—            Pasteidzieties, baron, — viņš iesaucās, — citādi jūs sabojāsit dzērienu, no kura katrs piliens ir vērts simts luidoru!

—            Velns lai parauj, tas cērt pāri tokajietim! — iesaucās Rišeljē, mēģinādams jokot.

—   Vai man patiesi ir jādzer? — barons drebošā balsī jautāja.

—           Vai arī jāsniedz glāze tālāk, lai vismaz kādam citam tiktu labums no šā eleksīra.

—           Dod šurp! — iesaucās Rišeljē, izstiepis roku. Barons paostīja glāzi: pikantā balzama smarža un skaisti sarkanā krāsa, ko šie nedaudzie pilieni piešķīra šampanietim, beidzot iedrošināja baronu un viņš norija maģisko dziru.

Tai pašā acumirklī viņš juta, ka pa visu miesu izskrien savādas trīsas. Viņa vecās asinis, kas kūtri ritēja vēnās, sākot no kājām līdz pat sirdij, strauji ieplūda zemādas audos. Viņa krunkainā āda palika gluda; viņa acis, kas pa pusei bija iegrimušas aiz plakstiem, izpletās pret viņa gribu, un redzoklis kļuva liels un mirdzošs.