Medeja — Burve sengrieķu teikas.
No visām pusēm atskanēja pārsteiguma un izbrīnās saucieni. Tavernī, kurš līdz šim varēja tikai zelēt ar smaganām, pēkšņi jutās izsalcis. Viņš enerģiski satvēra šķīvi un nazi, uzlika sev krietnu porciju ragū un, sasmalcinādams žokļos irbes kauliņus, teica, ka viņš jūtot mutē visus zobus — kā divdesmit gadu vecumā.
Viņš ēda, smējās, dzēra un kliedza no prieka kādu pusstundu, un visu šo laiku pārējie galdabiedri noraudzījās viņā galīgi apmulsuši. Tad pamazām viņš sāka saplakt, kā liesma lampā, kurai aptrūkusi eļļa. Vispirms tas kļuva redzams uz pieres, kur vecuma krunkas, kas uz brīdi bija pazudušas, iegūla atkal no jauna. Viņa skatiens aizmiglojās un satumsa, viņš pazaudēja garšu līdz ar ēstgribu; mugura kļuva līka, un ceļgali sāka drebēt kā līdz šim.
— Ak vai! — viņš nopūtās.
— Kas ir? — jautāja tam visi klātesošie.
— Kas ir? Jaunība zūd!
Viņš dziļi nopūtās un divas asaras pamirdzēja zem acu plakstiem.