Redzot šo sirmgalvi, kurš pēc atjaunošanas brīža tagad jutās vēl vecāks, gluži instinktīvi visi viesi nopūtās līdz ar Tavernī.

—           Tas viss, mani kungi, ir viegli izskaidrojams, — ierunājās Kaliostro, — es iepilināju barona glāzē tikai trīsdesmit piecus pilienus dzīvības eleksīra, kas pietika tikai trīsdesmit piecām minūtēm.

—   O, grāf, dodiet vēl, vēl! — kāri čāpstināja sirmgalvis.

—            Nē, monsicur, — atteica Kaliostro, — otra deva varētu jūs nogalināt.

No visiem klātesošajiem it sevišķi Dibarī kundze, kas jau pazina eleksīra iedarbi, ar vislielāko uzmanību bija sekojusi mēģinājuma norisei.

Tiklīdz Vecā Tavernī artērijas sāka piepamt no jaunības enerģijas pieplūduma, grāfiene nenovērsa acis no tām, sekodama, kā atgriežas dzīvības spēks un jaunība. Viņa smējās, aplaudēja un pati kļuva jaunāka.

Kad dzēriena iespaids bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, grāfiene mēģināja sagrābt Kaliostro roku, lai izrautu tam dzīvības flakonu.

Bet tieši šai brīdī Tavernī novecoja vēl straujāk nekā bija atjaunojies.

—           Ak vai! — viņa nopūtās, — viss ir tikai maldi un ilūzija, lieliskais iespaids nederēja ilgāk par trīsdesmit piecām minūtēm.

—           Tas nozīmē, — piebilda Hāgas grāfs, — ka lai atgūtu jaunību uz desmit gadiem, vajadzētu izdzert veselu upi.

Visi iesmējās.