—   Divdesmit viens, monsicur, un vēl mēnesis un divas nedēļas.

—           Nu labi, monsicur, pie šā divdesmit viena gada, viena mēneša un divām nedēļām jūs vairs nepieliksit ne vienu dienu, pat ne stundu. Vai

dzirdat? — turpināja sirmgalvis, sakniebdams savas plānās lūpas un saraukdams savas krāsotās uzacis. — Šovakar jau jūs meklēsit sev citu kungu. Es nevaru pieļaut, ka manā mājā kāds teiktu — «neiespējami", un manos gados es vairs negribu sākt šo vārdu iegaumēt: man tam vairs nav laika.

Mājzinis palocījās trešo reizi.

—   Šovakar manis še vairs nebūs, — viņš teica, — bet savu darbu es līdz pēdējam brīdim izpildīšu kā pieklājas.

Un viņš atkāpās divus soļus uz durvju pusi.

—   Ko jūs apzīmējat ar vārdu — kā picklājasl — iesaucās maršals. — Saprotiet, monsieur, ka še visam jānotiek pēc manaprāta. Tā tas pieklājas. Es gribu ēst pusdienas pulkstens četros, un ja es to tā gribu, tad nepieklājas, ka jūs tās man pasniedzat pulkstens piecos.

—   Monsieur maršal, — dzedri atbildēja mājzinis, — es esmu kalpojis Subisas princim kā ekonoms un kā intendants princim kardinālam Roānas Ludviķim. Pie mana pirmā kunga ik gadus vienu reizi viesojās Viņa Majestāte, tagad Dieva priekšā aizgājušais Francijas karalis; bet pie otra ik mēnesi vienu reizi ieradās Viņa Majestāte Austrijas ķeizars.

Lūk, tāpēc, monsieur, es it labi zinu, kā jāapietas ar kronētām personām. Kaut gan Subisas prinča pilī karali Ludviķi XV citādi nesauca, kā par baronu Gonesu, viņš tomēr bija un palika karalis; tāpat arī pie monsieur Roāna ķeizars Jāzeps saucās par grāfu Pakenšteinu un tomēr bija un palika ķeizars.