—   Un kas to izdarīja?

—           Kāds no maniem draugiem, nelaiķa karaļa ekonoms, kurš man bija parādā dažu labu pakalpojumu.

—   Ak! Un viņš tad to nodeva jums?

—   Protams, monsicur, — pašapzinīgi noteica sulainis.

—   Un ko jūs ar to darījāt?

—   Es to rūpīgi noglabāju mana kunga vīna pagrabā.

—   Jūsu kunga? Kurš tad tai laikā bija jūsu kungs?

—   Princis kardināls monsicur Ludviķis Roāns.

—   Ak, Dievs! Strasburgā?

—   Nē, Savernā.

—           Un jūs aizsūtījāt kādu sameklēt šo pudeli? — iesaucās vecais maršals.

—           Jā, jums taisnība, monsicur, — atbildēja mājzinis ar tādu balss noskaņu, it kā viņš būtu teicis: «Nepateicīgais!"

Hercogs Rišeljē satvēra sava vecā sulaiņa roku, skaļi iesaukdamies:

—   Es lūdzu jūs man piedot, monsicur; jūs esat visu mājziņu karalis.

—           Un jūs mani tomēr padzenat! — šis atbildēja, ērmīgi ierāvis galvu plecos.

—   Es, es jums samaksāšu par šo pudeli simts dukātu.

—           Kopā ar simts dukātiem, ko maksā ceļa izdevumi, tas ir, divus simtus dukātu. Bet, monsicur man piekritīs, ka tas ir gluži par velti.

—           Es piekritīšu visam, kas vien jums, monsicur, ienāks prātā; un pagaidām, sākot ar šo dienu, jūsu alga būs dubultota.