—           Bet, monsicur, tas nemaz nebija vajadzīgs: es tikai izpildīju savu pienākumu.

—   Un kad ieradīsies šis jūsu simts dukātu dārgais kurjers?

—           Spriediet pats, monsicur, vai es esmu velti tērējis laiku, kad jūs man pieteicāt pusdienas?

— Man liekas — pirms kādām trim dienām.

—  Jātniekam, pilnos auļos jājot, vajag divdesmit četras stundas turp un divdesmit četras stundas atceļam.

—   Tātad jums, visu mājziņu karali, atlika včl divdesmit un četras stundas; ko jūs ar šo laiku darījāt?

—   Ak vai, monsicur, to es pazaudēju. Man šī ideja ienāca prātā tikai otrā dienā, pēc tam, kad jūs man bijāt iedevis viesu sarakstu. Tagad, ja novērtēsim šai izdarībai nepieciešamo laiku, jūs redzēsit, monsicur, ka, izlūdzoties termiņu līdz pulkstens pieciem, es esmu prasījis visne­pieciešamāko laika minimumu.

—   Kā! Tad jau šī pudele vēl nav še?

—   Nē, monsicur.

—  Ak, Dievs! Un ja nu, monsicur, jūsu Savcrnas kolēģis ir tikpat uzticīgs savam kungam princim Roānam, kā jūs man?

—   Un tad, monsicur?

—   Ja viņš atteiktos atdot pudeli, kā jūs pats to darītu?

—   Es, monsicur?

—   Jā, es domāju, jūs taču neizsniegtu šādu pudeli, ja tāda vispār atrastos manā pagrabā?

—   Es pazemīgi lūdzu piedošanu, monsicur, bet ja kāds mans kolēģis, kuram vajadzētu uzņemt karali, man prasītu labāko pudeli vīna no jūsu pagraba, es viņam to uz karstām pēdām pagādātu.