Bija 1874. gada aprīļa sākums, kad kādā pēcpusdienā, tā ap pulkstens trim, sirmais maršals Rišeljē, mūsu vecais paziņa, kad bija uzsvaidzinājis savu uzacu krāsu ar kādu smaržīgu esenci, atbīdīja spoguli, ko viņam turēja kambarsulainis — uzticamā Raftē pēcnācējs, bet ne vietnieks — un ar viņam tik raksturīgo sejas izteiksmi, galvu purinādams, teica:

—   Nu, lūk, tagad izskatos labi.

Un, piecēlies no sava atzveltnes krēsla, viņš ar pirkstgaliem veikli nopurināja baltā pūdera putekļus, kas no parūkas bija nobiruši uz tā debeszilajām samta biksēm.

Kad viņš bija pastaigājis dažus soļus, lai ielocītu kājas, maršals teica:

—   Pasaukt manu mājzini!

Pēc piecām minūtēm ieradās mājzinis, tērpies savā galā-livrejā.

Maršala sejas izteiksme kļuva nopietna, kā to prasīja pašreizējais stāvoklis.

—           Es ceru, monsicur, — viņš teica, — ka jūs esat licis pagatavot mums labas pusdienas.

—  Jā gan, monsicur.

—  Es liku jums nodot manu viesu sarakstu, vai ne tā?

—           Es ļoti labi iegaumēju to skaitu, monsicur. Pavisam deviņi viesi, man šķiet — es nebūšu kļūdījies?

—  Ir starpība starp viesi un viesi, monsicur.

—  Jā gan, monsicur, bet…