Maršals pārtrauca savu mājzini ar nepacietīgu, kaut ari kundziski apvaldītu žestu.

—           Šis „bet", monsicur, nav nekāda atbilde, es to dzirdu nu jau astoņdesmit astoņus gadus, un ziniet, monsicur, kaut gan man ir ļoti nepatīkami jums to sacīt, ik reiz, kad es dzirdu vārdu „bet", tam seko kāda muļķība.

—  Monsicur…

—   Vispirms, cikos jūs mums klāsit galdu?

—           Monsicur, pilsoņi pusdieno divos, garīdzniecība — trijos un aristokrātija — četros.

—   Bet es, monsicur?

—   Monsicur šodien sēdīsies pie galda pulksten piecos.

—   Nu, nu! Piecos!?

—  Jā, monsicur, kā pats karalis.

—  Un kāpēc kā karalis?

—           Tāpēc, ka sarakstā, ko man bija tas gods saņemt no monsicur, ir ari kāda valdnieka vārds.

—            Nu nē, monsicur, jūs maldāties, mani šīsdienas viesi ir tikai vienkārši augstmaņi.

—           Monsicur, bez šaubām, ir iepaticies pajokot ar savu padevīgo kalpotāju un es par šo godu ļoti pateicos. Bet Hāgas grāfs, kurš arī ir monsicur viesu vidū …

—  Nu un tad?

—  Hāgas grāfs ir valdnieks.

—   Es tādu valdnieku nepazīstu.

—           Tādā gadījumā es izlūdzos monsicur piedošanu, — teica mājzinis palocīdamies, — bet es spriedu … es domāju …

—           Jūsu uzdevums, monsicur, nav spriedelēt un jūsu pienākums nav domāt! Jūsu darbs ir uzmanīgi izlasīt manas pavēles un nepapildināt tās ar kaut kādiem komentāriem. Kad es gribu jūs par kaut ko informēt, tad es to saku. Ja es neko neesmu teicis, es gribu, lai tas paliek nezināms.

Virssulainis palocījās vēl otrreiz un šoreiz vēl goddevīgāk, nekā viņš to būtu darījis, runādams ar pašu karali.

—           Un tā, lūk, monsicur, — turpināja sirmais maršals, — tā kā mani viesi būs tikai no muižniecības, jūs pasniegsit man pusdienas parastajā laikā, tas ir, pulksten četros.