—           Monsicur grāf, — atbildēja virsnieks ar glaimojošu godeienību, kāda raksturīga visiem tiem, kam bieži nākas sarunāties ar kronētām personām, — ir pagājusi tikai stunda, kopš es biju pie karaļa un karalis bija pret mani tik labvēlīgs, ka saucot — lai dzīvo karalis! — neviens še nespētu mani pārkliegt. Bet tā kā pēc vienas stundas es ar pasta zirgiem steigšos uz jūrmalu, lai uzņemtos vadību pār abām flotēm, kuras karalis ir nodevis manā rīcībā, tad es laipni izlūgtos jūsu atļauju, tiklīdz būšu projām no šejienes, uzsaukt veselības vēl kādam citam karalim, kuram es labprāt kalpotu, ja man jau nebūtu tik teicams valdnieks.

Un pacēlis savu glāzi, monsicur Laperūzs pazemīgi palocījās Hāgas grāfam.

—            Mēs visi piekrītam šim tostam, ko jūs, monsicur, proponējat uzsaukt, — teica Dibarī, kas sēdēja no maršala pa kreisi. — Bet kā pieņemts parlamentā, pienāktos, ka tādu arī uzsauktu vacākais no mums.

—           Vai šis priekšlikums ir domāts tev, Tavernī, vai man? — smējās maršals, lūkodamies uz savu veco draugu.

—           Es gan tam neticu, — tcica kāds cilvēks, kas sēdēja tieši pretī maršalam Rišeljē.

—           Kam jūs neticat, monsicur Kaliostro? — jautāja Hāgas grāfs, vērīgi pavērdamies runātājā.

—           Es, monsicur grāf, neticu, — tcica Kaliostro palocīdamies, — ka maršals Rišeljē starp mums būtu vecākais.

—           Ak, tas man patīk, — teica maršals, — liekas, ka vecākais būsi tu, Tavernī.

—            Kur nu! Es esmu dzimis 1704. gadā un tātad esmu astoņus gadus jaunāks par tevi, — atbildēja vecais kungs.

—            Nekautrīgais! — iesmējās maršals, — viņš atklāti izpauž, ka man jau ir astoņdesmit astoņi gadi.

—           Vai patiesi, monsieur hercog, jums jau astoņdesmit astoņi? — iejautājās Kondorsē.

—           Ak, Dievs, jā! Tas ir viegli aprēķināms, un tur nemaz nevajag tāda algebrista kā jūs, marķīz. Es piederu pagājušajam jeb, kā viņu dēvē, lielajam gadu simtenim. 1696. gads ir mans dzimšanas gads.