—   Neiespējami! — iesaucās Delonē.

—           Ak, ja še būtu jūsu tēvs, monsicur Bastīlijas komendants, viņš gan tā neteiktu, jo es 1714. gadā atrados viņa uzraudzībā.

—           Bet es apgalvoju, — teica Favrs, — ka vecākais no mums ir vīns, ar kuru monsicur Hāgas grāfs pašreiz piepilda savu glāzi.

—           Jums taisnība, monsieur Favr, — atbildēja grāfs. — Šim tokajietim būs jau simts divdesmit gadu un tam piederas tikt izdzertam uz karaļa veselību.

—           Mazliet uzmanību, mani kungi, — tcica Kaliostro, paceldams pār galdu savu lielo, enerģisko galvu ar intcleģcntajicm sejas vaibstiem, — to es apstrīdu.

—           Jūs apstrīdat tokajieša vecuma pirmtiesības, — korī iesaucās visi klātesošie.

—           Pavisam noteikti, — mierīgi atbildēja grāfs, — jo es pašrocīgi aizzīmogoju šo pudeli.

—  JŪS?

—  Jā cs, un tas notika tai pašā dienā, kad Montekukoli 1664. gadā sakāva turkus.

Homēriski smiekli bija atbilde uz šiem vārdiem, ko grāfs izteica pavisam mierīgā un nosvērtā balsī.

—  Šādā gadījumā, monsicur, jums būs jau aptuveni simts trīsdesmit gadu, — teica Dibarī kundze, — jo cs pieņemu, ka jums vajadzēja būt vismaz desmit gadu, kad jūs šo labo vīnu ieslodzījāt šinī lielajā pudelē.

—   Man bija vairāk nekā desmit gadu, kad tas notika, cienītā kundze, jo trešajā dienā pēc tam man bija tas gods Viņa Majestātes Austrijas ķeizara uzdevumā apsveikt Montekukoli, kurš ar savu uzvaru pie Svētā Gotharda klostera atriebās par neveiksmīgo Espēka ekspedīciju Slovēnijā, kur neticīgie 1536. gadā tik nežēlīgi sakāva impērijas karaspēku, kurā bija arī mani draugi un ieroču biedri.

—   Ak, — teica Hāgas grāfs, tikpat vienaldzīgā tonī kā Kaliostro, — tā kā monsicur pats personīgi ir piedalījies šinī ievērojamajā kaujā, tad jādomā, ka viņam vismaz toreiz būs bijis desmit gadu.