—           Nē, kundze, bet tā kā šis cilvēks bija viens no maniem labākajiem draugiem, es viņam iedevu trīs flakonus.

—   Vai viņam vēl ir kāds no tiem?

—           Par to cs nekā nezinu. Jau trīs gadus mans nabaga Balzāmo ir pazudis bez vēsts. Pēdējo reizi es viņu tiku redzējis Amerikā Ohaio upes krastos. Viņš grasījās doties ar kādu ekspedīciju uz Klinšu kalniem. Pēc tam es dzirdēju stāstām, ka viņš esot miris.

—            Nu, redzēsim, grāf, — iesaucās maršals, — tikai, lūdzu, bez komplimentiem! Noslēpumu, grāf, jūsu noslēpumu!

—   Vai jūs, monsicur, runājat nopietni? — jautāja Hāgas grāfs.

—           Ļoti nopietni, sirc, piedošanu, cs gribēju teikt — monsicur grāf, — un viņš godeienīgi palocījās, likdams ar to saprast, ka viņa kļūda nebūt nebija nejaušība.

—           Tātad kundze nav pietiekami veca, lai viņu atjaunotu? — jautāja maršals.

—   Patiesi — nē.

—           Labi, tad es jums norādīšu citu personu. Lūk, mans draugs Tavernī. Ko jūs par viņu teiksit? Vai viņš neizskatās tā, it kā būtu Poncija Pilāta laikabiedrs? Bet var jau būt, ka še atkal ir cita nelaime un viņš jau ir par vecu?

Kaliostro paskatījās uz baronu.

—   Nedomāju vis, — viņš tcica.

—           Mīļo, grāf! — iesaucās maršals Rišeljē, — ja jūs atjaunosit to še, es jūs atzīšu par Mēdcjas* mācekli.

—           Jūs to vēlaties? — jautāja Kaliostro namatēvam, tai pašā laikā ar acīm jautājoši vērdamies visos klātesošajos.

Visi pamāja piekrītoši.

—   Un jūs, monsicur Tavernī, domājat tāpat kā pārējie?

—   Velns lai parauj, es to vēlos vēl vairāk nekā viņi, — atteica barons.

—            Labi, tā ir viegla lieta, — teica Kaliostro. Viņš ļāva diviem pirkstiem ieslīdēt ķešā, no kuras izvilka slīpētu kristāla flakonu.

Tad, paņēmis gluži tīru kristāla glāzi, viņš tanī ielēja dažus pilienus no pudeles satura.