—           Lai nu paliek, — tcica Dibarī kundze. — Patiesību sakot, maršal, ierodoties pie jums, ir jāuzliek divas kārtas smiņķa.

Tad, pagriezusies pret Kaliostro, viņa piebilda:

—           Man šķiet, monsicur, jūs zināt mūžīgās jaunības noslēpumu, jo kaut gan esat trīs vai četrus tūkstošus gadu vecs, jums nevar dot pat četrdesmit gadu.

—   Jā, kundze, es zinu mūžīgās jaunības noslēpumu.

—   Ak, tad atjaunojiet arī mani!

—           Tas, kundze, būtu gluži lieki, jo šis brīnums jau ir noticis. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš izskatās, un jums, vislielākais, var dot trīsdesmit gadu.

 — Tas ir kompliments.

—   Nē, kundze, tas ir fakts.

—   Lūdzu paskaidrojiet.

—           Tas ir viegli izdarāms. Jūs pati pie sevis esat pielietojusi manu līdzekli.

—   Kādā veidā?

—   Ieņemdami manu eliksīru.

—   Es?

—   Jā, jūs pati, grāfienes kundze. Un to jūs neesat aizmirsusi.

—   Iemērām!

—          Grāficn, jūs taču atceraties kādu māju Sentkloda ielā? Jūs atceraties, ka reiz tur icradātics, lai nokārtotu kādu lietu ar monsieur Sartlnu? Vai jūs atceraties, ka izdarījāt mazu pakalpojumu Zozefam Balzāmo, vienam no maniem draugiem? Jūs atceraties, ka Balzāmo uzdāvināja jums flakonu ar eleksīru, ieteikdams ieņemt no tā ik rītus trīs pilienus? Un vai jūs atceraties, ka jūs sekojāt viņa norādījumam līdz pat šā gada sākumam, kad flakons beidzot bija tukšs? Ja jūs, grāfienes kundze, no visa tā nekā vairs neatcerētos, tā nebūtu vairs aizmāršība, tā būtu jau nepateicība.

—   Ak, monsicur Kaliostro, jūs man stāstāt tādas lietas.

—           Kas zināmas vienīgi jums, to es zinu ļoti labi. Bet kāda tad būtu nozīme būt burvim, ja cs nezinātu savu līdzcilvēku noslēpumus?

—           Bet, tad jau Zozefs Balzāmo, tāpat kā jūs, zināja šā brīnišķīgā eleksīra noslēpumu?