Viņš ēda, smējās, dzēra un kliedza no prieka kādu pusstundu, un visu šo laiku pārējie galdabiedri noraudzījās viņā galīgi apmulsuši. Tad pamazām viņš sāka saplakt, kā liesma lampā, kurai aptrūkusi eļļa. Vispirms tas kļuva redzams uz pieres, kur vecuma krunkas, kas uz brīdi bija pazudušas, iegūla atkal no jauna. Viņa skatiens aizmiglojās un satumsa, viņš pazaudēja garšu līdz ar ēstgribu; mugura kļuva līka, un ceļgali sāka drebēt kā līdz šim.

—   Ak vai! — viņš nopūtās.

—   Kas ir? — jautāja tam visi klātesošie.

—   Kas ir? Jaunība zūd!

Viņš dziļi nopūtās un divas asaras pamirdzēja zem acu plakstiem.

Redzot šo sirmgalvi, kurš pēc atjaunošanas brīža tagad jutās vēl vecāks, gluži instinktīvi visi viesi nopūtās līdz ar Tavernī.

—           Tas viss, mani kungi, ir viegli izskaidrojams, — ierunājās Kaliostro, — es iepilināju barona glāzē tikai trīsdesmit piecus pilienus dzīvības eleksīra, kas pietika tikai trīsdesmit piecām minūtēm.

—   O, grāf, dodiet vēl, vēl! — kāri čāpstināja sirmgalvis.

—            Nē, monsicur, — atteica Kaliostro, — otra deva varētu jūs nogalināt.

No visiem klātesošajiem it sevišķi Dibarī kundze, kas jau pazina eleksīra iedarbi, ar vislielāko uzmanību bija sekojusi mēģinājuma norisei.

Tiklīdz Vecā Tavernī artērijas sāka piepamt no jaunības enerģijas pieplūduma, grāfiene nenovērsa acis no tām, sekodama, kā atgriežas dzīvības spēks un jaunība. Viņa smējās, aplaudēja un pati kļuva jaunāka.

Kad dzēriena iespaids bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, grāfiene mēģināja sagrābt Kaliostro roku, lai izrautu tam dzīvības flakonu.

Bet tieši šai brīdī Tavernī novecoja vēl straujāk nekā bija atjaunojies.

—           Ak vai! — viņa nopūtās, — viss ir tikai maldi un ilūzija, lieliskais iespaids nederēja ilgāk par trīsdesmit piecām minūtēm.