Un, lūk, tai vietā, lai sekotu Opimija piemēram, cs izpētīju tos principus, kādus lieto Heidelbergas mūki. Es saglabāju savu ķermeni, ik gadu ievadīdams tajā elementus, kuru uzdevums bija atjaunot novecojušos audus. Tādā kārtā ik rītu jauns un spēcīgs atoms manās asinīs, kaulos un audos aizvietoja kādu nolietojušos, irstošu molekulu.
Es atdzīvināju visus tos sārņus, līdz ar kuriem cilvēki nemanot zaudē visu savu ķermeņa masu; cs mobilizēju visus tos labos spēkus, ko Dievs ir devis cilvēka dabai, lai tā spētu cīnīties ar iznīcību, visus tos krietnos kareivjus, ko dzīvās radības lielais vairums samaitā, vai arī ļauj tiem panīkt bezdarbībā. Es turpretī liku viņiem nepārtraukti darboties, kas savukārt prasīja un atviegloja atjaunojoša stimulanta ievadīšanu ķermenī. Šo mana mūža neatlaidīgo studiju rezultāts bija tas, ka mans saprāts, ķermeņa elastība, mana sirds, dvēsele un nervi nekad nav atsacījušies pildīt savas funkcijas. Tā kā šinī pasaulē viss noris kauzālā secībā, un kādu akciju vissekmīgāk veic tic, kuri ar to patāvīgi nodarbojas, cs, protams, drīz vien iemanījos par jebkuru ccnu izvairīties no briesmām, kas mani apdraudēja manā trīstūkstoš gadu ilgajā mūžā. Līdz ar to esmu ieguvis tādu uztveres spēku, kas man katrā gadījumā un stāvoklī jau iepriekš liek nojaust par draudošajām briesmām. Tā, piemēram, jūs mani ne par ko neievedīsit mājā, kas draud sabrukt. O, nē! Es esmu redzējis pietiekami daudz celtņu, lai pēc pirmā acu uzmetiena redzētu, kas tur labs un kas tur slikts.