—   Jā, protams, — atbildēja visi vienā balsī.

—   Un pirmais veselības nosacījums ir…

—   Kārtīgs dzīvesveids, — papildināja Hāgas grāfs.

—   Jums taisnība, monsicur grāf, veselība ir atkarīga no dzīvesveida. Nu, lūk, kāpēc gan mans dzīvības eleksīrs navarētu parādīt vispareizāko dzīvesveidu?

. — Kas to lai zina?

—   Jūs pats, grāf.

—   Jā, protams, bet…

—   Bet vai jums nebija vēl citu līdzekļu? — jautāja Dibarī.

—   Pie šā jautājuma, kundze, mēs tūdaļ atgriezīsimies. Un tā, lūk, manu dzīvesveidu vienmēr noteica šie pilieni, un tā kā tie ir atradums, par ko cilvēki visos laikos ir sapņojuši, ko senatnē sauca par jaunības ūdeni, bet mūsu modernajos laikos par dzīvības cleksīru, tad es pastāvīgi saglabāju savu jaunību un veselību, un līdz ar to arī dzīvību. Tas ir skaidrs.

—    Bet tomēr, grāf, viss reiz nolietojas, kaut arī tas būtu pats skaistākais ķermenis.

—   Vai tas piederētu Parisam vai Vulkānam, — piezīmēja grāfiene.

—   Jūs, monsicur Kaliostro, droši vien pazināt arī Parisu?

—   Turklāt ļoti labi, kundze! Tas tiešām bija skaists puisis! Kaut gan visā visumā viņš nepelna, ka Homērs tam piegriezis tādu vērību, un nepelna, ka par viņu tik daudz domā sievietes. Pirmkārt, viņam bija sarkani mati.

—   Sarkani! Cik pretīgi, grāf! — noteica grāfiene.

—    Par nelaimi Helēna, kundze, bija citādās domās, — atbildēja Kaliostro. — Bet nu atgriezīsimies pie mūsu eleksīra.

—   Jā, jā! — visi vienā balsī sauca.

—   Tātad jūs, monsicur Tavernī, pastāvat uz to, ka viss nolietojas. Labi. Bet jums ir arī zināms, ka viss atjaunojas, viss atdzimst jeb atvietojas, kā jums patīk. Tam kā piemērs var noderēt svētā Hūberta duncis, kas tik daudz reižu ir mainījis savu asmeni un rokturi, un neskatoties uz visu to, tomēr ir un paliek svētā piederums.