— Nē, monsicur, bet cik daudziem mūsu profesijā nākas ciest vēl vairāk nekā viņam un piedzīvot pazemojumus un nepatikšanas, kas ir simtkārt sāpīgākas par zobena dūrienu, un tomēr neviens no viņiem vēl nav kļuvis nemirstīgs!
— Nu, monsicur, vai tad jūs nezināt — lai kļūtu nemirstīgs, jābūt vai nu mirušam, vai Akadēmijas loceklim?
— Jā, tā tas ir, monsicur, tad gan labāk ir būt dzīvam un veikt savus pienākumus. Es nedomāju mirt un paveikšu savu darbu tāpat, kā to būtu paveicis Vatēls, ja vien princim Kondē nebūtu pietrūcis pacietības kādu pusstundu pagaidīt.
— Ak tā, bet jūs apsolījāt man kaut ko sevišķu, tas ir veikli.
— Nē, monsicur, nekā sevišķa.
— Bet uz ko tad jūs gaidāt?
— Vai monsicur vēlas, lai es to viņam pasaku?
— Pie joda, jā: es topu ziņkārīgs.
— Nu labi, es, monsicur, gaidu pudeli vīna.
— Pudeli vīna! Kā tas, monsicur, saprotams? Tas nudien sāk mani interesēt.
— Redzat, monsicur, lieta ir tāda: Viņa Majestāte Zviedrijas karalis, piedodiet, es gribētu teikt: viņa ekselence Hāgas grāfs dzer vienīgi Tokajas vīnu.
— Kā! Vai tad es esmu tāds tukšinieks, ka manā pagrabā nebūtu tokajieša? Tādā gadījumā vajag uz pēdām padzīt manu ekonomu.
— Nē, monsicur, gluži otrādi, jums tas ir vēl apmēram sešdesmit pudeles.
— Nu re, vai tad jūs domājat, ka Hāgas grāfs pie pusdienu galda izdzers sešdesmit vienu pudeli?
— Pacietieties mazliet, monsicur. Kad monsicur Hāgas grāfs pirmo reizi ieradās Francijā, viņš vēl bija tikai karaliskais princis; toreiz viņš
Vatēls — prinča Kondē mājzinis. Pasniedzot pusdienas par godu Ludviķim XIV, viņš pamanīja, ka zivis nav piegādātas laikā, un izmisumā nodūra sevi ar zobenu.
bija uzaicināts pusdienās pie nelaiķa karaļa, kas bija dabūjis divpadsmit pudeles tokajieša no Viņa Majestātes Austrijas ķeizara. Jūs zināt, ka, spiežot Tokajas vīnu, pirmā izspiestā deva tiek rezervēta ķeizariskajiem vīna pagrabiem un citi valdnieki šo vīnu dabū dzert tikai tad, kad Viņa Majestāte ķeizars viņiem to piesūta.