Lūk, tāpēc, monsieur, es it labi zinu, kā jāapietas ar kronētām personām. Kaut gan Subisas prinča pilī karali Ludviķi XV citādi nesauca, kā par baronu Gonesu, viņš tomēr bija un palika karalis; tāpat arī pie monsieur Roāna ķeizars Jāzeps saucās par grāfu Pakenšteinu un tomēr bija un palika ķeizars.

Šodien monsieur viesu vidū ir persona, kas sevi šķietami dēvē par Hāgas grāfu, un tomēr šis Hāgas grāfs nav neviens cits kā Zviedrijas karalis. Tātad, vai nu es šovakar atstāju monsieur maršala dienestu, vai arī Hāgas grāfs tiks uzņemts, kā tas karalim pieklājas.

—    Nu, lūk, monsieur, stūrgalvi, tieši to es jums ar visiem spēkiem cenšos noliegt. Hāgas grāfs grib še būt absolūti nepazīts. Sasodīts! Es tīri labi saskatu jūsu muļķīgo iedomību, sulaiņu kungi. Ne jau nu karaļa kroni jūs tā godināt, bet ar mūsu ekijiem jūs vērtējat paši sevi.

—     Es nedomāju, ka ar vārdu ekiji monsicur visā nopietnībā būtugribējis minēt naudu, — dedzīgi iebilda sulainis.

—   Nē, monsicur, — atteica maršals gandrīz piekāpīgi, — patiesi nē. Par naudu! Pie joda, kas gan še runā par naudu?! Es lūdzu jūs nenovirzīties sāņus un jums atgādinu: es negribu, ka še kāds runātu karali.

—   Bet,monsieur maršal, par ko gan jūs mani uzskatāt? Vai jūs domājat, ka es esmu akls.

Par karali neminēšu vairs ne vārda.— Tātad netiepsities vairs un pasniegsit man pusdienas pulkstens četros.— Nē, monsieur maršal, pulkstens četros tas, ko es gaidu, vēl nebūs še.

—   Ko tad jūs gaidāt? Vai zivi, tāpat kā monsicur Vatčls?*

—   Vatčls, kāds tc sakars ar Vatēlu, — nomurmināja mājzinis.

—   Nu, vai šis salīdzinājums jūs aizvaino?

—           Nč, bet ar šo laimīgo zobena dūrienu, kas caururba viņa ķermeni, monsicur Vatčls ir kļuvis nemirstīgs!

—           Ahā! Nu jums liekas, ka jūsu kolēģis pie šīs slavas ir ticis par lētu cenu?