Smiltīs nogula divi kārtīgi salocīti peldpalagi.
Edmunds Luters vēl nebija zaudējis studiju gadu treniņos iegūto sportisko stāju. Nometis peldmēteli, viņš bez apstāšanās metās viļņos. O! Tas bija vareni — sajust viļņu niknumu, kas sitās pretī. Ne jau ar tādu pretspēku vien tikti galā.
Linda Lutere palika liedagā un raudzījās tālumā. Edmunda cīniņā ar viļņiem viņa neskatījās, tikai vēroja jūru. Varbūt neredzēja neko, vienīgi sajuta vēju un rudeni?
I daļa GAIŠMATE AR SOMU
Pamanījis, ka sieva viņam neseko, Edmunds, droši šķirot nemierīgo ūdeni, atgriezās malā un apstājies, acis piemiedzis,
lūkojās, kā Linda lēnām novelk peldmēteli. Ik reizi Edmunds viņu redzēja kā no jauna. Sarkanais, divdaļīgais peldkostīms maz ko apsedza no tumši iedegušā, tievā, bet izteikti sievišķīgā auguma.
Viņa meitene. Nē, viņa sieva. Lindai vajadzētu būt lepnai, ka no tik daudzām Edmunds Luters izvēlējies tieši viņu. Bet atkal viņa domā diezin par ko.
— Jūrā šodien neiesi?
— lešu.
Kad Linda brida jūrā, Edmunds turējās cieši līdzās. Tik tuvu, ka varēja sajust viņas auguma kustības, un tomēr viņa slīdēja kaut kur prom. Kādēļ?
Nekur viņa neies. Nekur viņa netiks.
Dusmās viņš cieši satvēra sievas roku un vilka uz priekšu pretī spēcīgam vilnim. Viņa izrāvās un virzījās sāņus. Tas Edmundu vēl vairāk saniknoja, viņš pacēla roku un sita. Vilnis aizturēja sitiena spēku, tomēr smagu pieskārienu plecam Linda manīja. Viņa pagriezās un klupdama skriešus metās uz krastu.