Edmunds neatskatījās. Lai skrien, tālāk par savu istabu tāpat netiks. Cīņa ar viļņiem Luteru nomierināja. Izpeldējies bez steigas viņš izgāja krastā, nosausinājās ar peldpalagu, paskraidīja dažas minūtes, lai sasildītos, uzvilka peidmēteii, kabatā sameklēja cigarešu «Rīga» paciņu un, uzšķīlis sudraba šķiltavu, aizsmēķēja. Ieraudzījis liedagā Lindas peldmēteli, Edmunds pacēla pamesto apģērba gabalu un lēnām gāja pa tām pēdām, kuras nupat smiltīs bija ieminusi Linde. Nekādi pašpārmetumi viņu neapgrūtināja. «Kas tādu gra- žošanos var mierīgi paciest? Izskaidrošanās, protams, neizbēgama … gan pāries …»
Nonācis pie baltās mājas, Edmunds Luters, kā parasti, durvju priekšā rūpīgi noslaucīja kājas.
Lielajā istabā, izstarojot mājīgu siltumu, kamīnā vēl kvēloja ogles. Pārģērbies mājas drēbēs, viņš grāmatplauktā sameklēja bulgāru rakstnieka Rainova romānu «Nekas nav labāks par sliktu laiku» un ērti atlaidās uz dīvāna. Dažas lappuses izlasījis, apjauda, ka nespēj sekot tekstam. Aizcirta grāmatu ciet.
«Un kādas blēņas viņa sarunāja? Muļķīgi tukšu iedomu dēļ neviena sieviete nav aizgājusi no jauna vīra, ērta dzīvokļa, vasarnīcas un mašīnas. Pāries.»