Kaspars pārtrauca svilpošanu, pat apstājās pussolī. Tur jau viens aizsteidzies priekšā .. . Viņš veicīgi aizslēpās aiz resnas priedes.
Baltās mājas logs atvērās, un kāda roka nolika uz palo dzes prāvu, dzeltenu somu. Pa logu izliecās meitene gaišzilā mohēras puloverī. Kuplie salmu krāsas mati noplandīja, kad viņa, strauji pagriežoties, palūkojās apkārt. Aiz koka aizslēpušos Kasparu nepamanīja. Tūdaļ palodzei pārkārās zilganpelēkos džinsos iespīlēti slaiki stilbi.
«Va, velns, kur mūsu dienās sākušas darboties smukiņas zagles. Nekas neiespējams tas nav, ja sievietes var būt raganas, kādēļ nevar būt zagles?»
Blondīne, izveicīgi nolēkusi dārzā, paņēma somu un izgāja uz ielas. Kaspars ieinteresēts sekoja. «Varbūt viņa nemaz nav zagle, tikai paradusi iznākt no mājas nevis pa durvīm, bet pa logu? Tomēr nē… Šī tramīgā skatīšanās uz visām pusēm, pirms kāpa laukā …»
Glītā zagle, ne reizes nepaveroties atpakaļ, steidzās pa vistaisnāko ceļu uz staciju. «Līdz pirmajam milicijas postenim pasekošu, pēc tam lai gādā tie, kam par to maksā algu.»
Meitene džinsos un Kaspars drīz nonāca pie nelielas, zaļi krāsotas stacijas ēkas. Tur gaidītāju bija maz. Nojumē uz sola sēdēja krietni pavecs pāris un dzīvi sarunājas, ar lielu uzmanību uzklausot viens otru.
Pa peronu, klaudzinot smailām kurpēm, pastaigājās melnā ādas mētelī ģērbta nenosakāma vecuma dāma. Viņai bia- kus soļoja melns karaliskais pūdeiis, ne mazāk elegants gaitā un izskatā kā izcilā sugas suņa īpašniece.