Tāpat gulšņādams, Edmunds uzspēlēti laipni sauca:
— Linda, vai tu tur esi?
Nesagaidījis atbildi, piegāja pie viņas istabas durvīm. Lēni nospieda rokturi. Aizslēgtas. Pirmo reizi ieslēgusies … Edmundā no jauna aizsvila jau padzisušais niknums, bet viņš savaldījās. Mieru, tikai mieru, ar naidu te nekas nebūs panākams. Viegli pieklauvējis, viņš klusinātā balsī vaicāja:
— Linda, vai tu guli?
—- Jā, — viņa salti atbildēja un aizvilka somas ātrsSē dzēju.
— Labi, labi, atpūties, tad parunāsim.
* * *
Kaspars Liepkalns gāja un svilpoja. Cilvēkiem nepatīk ja svilpo. Mājās aiz sienas kaimiņiem nepatīk, dārza puķēm nepatīkot, arī vectēvs, pie kura tikko viesojās, teica: lieka trokšņošana nevienam nenākot par labu, bet le, rudenīg1 tukšajā kūrortā, tas nevienu sevišķi traucēt nevarēja. Ejo: viņš skatījās pamestajos dārzos, aizslēģotos un neaizsiēģotos logos. Reizēm cilvēki sev kavē laiku, domājot gluži muļķīgus niekus — kā tagad Kaspars.
«Apzagt tukšās vasarnīcas zaglim droši vien ir tīrā bērnj spēle. N ~ār, ja ir ko zagt. Cits vasarnīcā vairāk neko neatstāj peldkostīmus, ja tie vairs nav jauni. Piemēram, ja es būu, zaglis, es apzagtu to sarkano ķieģeļu divstāvu māju. Nē, zaļā ir ērtāk pieejama, bet sevišķi piemērota ir tur tā baltā … Bet kas tad tas?» „ *