Stāsts

1820—1821

VELTĪJUMS

N. N. RAJEVSKIM

Ar smaidu pieņem, labais draugs,

Šis papirlapas aprakstītās:

Tās brīvā mūza dod un lira trimdā dzītā,

Un iedvesmības brīdis jauks.

Kad bija jāiznīkst man nevainīgam, bāram,

Kad mani apmelot ik naidnieks metās naigs,

Kad nodevības kinžals skāra

Un mīlestības murgu laiks

Daudz mani mocīja un māca,

Es tavā tuvumā tās dienas kavēju;

Viens otram bijām dārgs, un miers man sirdī nāca,

Pat vētras pieklusa, kas pāri galvai krāca,

Un ostā mierīgā es dievus slavēju.

To dienu skumjās ceja jūtīs

Man šķita, katra diena krūtīs

Par Kaukāzu arvien vēl skan,

Kur Beštu1 vientuļais zem drūmiem mākoņvāliem

Kā valdnieks piecgalvains pār auliem, laukiem tāliem

Jauns Parnass bija kļuvis man.

Vai aizmirst varēšu tās kraujas akmeņainās,

Tos strautus dunošos, tās līdzenumu ainas

Un karstos smiltājus, kur kopā tu un es

Reiz pārspriedām, ko izjūt sirds un vēlas;

Kur vīrus bruņotus redz kalnu nogāzes

Un dailes ģēnijs bargi cēlais

Spēj klusā stundā spārnus piesi?

Tu atmiņas šeit sastapt vari

Par dienām tām, kas sirdī mīt,

Par kaislībām, kas pāri krīt,