Par priekiem senseniem un senām sāpēm arī
Un manu balsi vari saklausīt.
Mums dzīvē dažādi bij iziet lemts: bez bēdām,
Tik tikko uzplaucis, pa tēva varoņpēdām
Tu devies cīniņā zem bultu mākoņiem
Un, gaišais jaunekli, drošs pretī brāzi tiem.
Tad laipnā tēvzeme tev galvu noglaudīja,
Tu viņas mīlulis, kas cerību tai dod.
Ciest apvainojumus man agri jāsāk bija,
Man Jauni atriebās un prata apmelot.
Sirds brīvei ticēja, man nepiezagās vājums,
Es gaidīju, cits laiks kad nāks,-
Un, ja kāds draugs ir laimīgāks,
Tad tas man bija mierinājums.
1. DAĻA
Uz sliekšņiem aulā stundas dīkas
Sēd čerkesi, kā parasts tiem.
Un Kaukāzdēliem brīvajiem
Par asins kaujām pārspriest tīkas.
Tie teic, cik zirgs ir katram straujš,
Pēc baudām ilgojas un glāsta,
Par senām dienām viņi pauž,
Par straujiem uzbrukumiem stāsta,
Teic, kādu viltu kņazi auž,
Cik zobensmaile nežēlīga;
Tie atceras, kā bultas sīc,
Kā dažs labs ciems bij nopostīts,
Kā gūsteknes pie krūtīm slīga.
Rit klusumā pēc stāsta stāsts,
Peld mēness naksnīgajā miglā,
Tad pēkšņi čerkess parādās,
Viņš atdraso uz zirga žiglā,
Sviež zemē gūstekni no tā.