—   Tātad es došu sešas segas, siltas un biezas, sešas vīles, lielas un cietas, sešus Hudzonas dunčus, smailus un garus, divas kanoe, ko taisījis Mogums, Mantu Dari­nātājs, desmit suņus ar platiem pleciem, spēcīgus vil­cējus, un trīs šautenes — vienai gan salauzts gailis, bet tā ir laba šautene un to katrā ziņā iespējams salabot.

Kišs apklusa un pārlaida acis pār lokā sēdošo vīru no­pietni vērīgajām sejām. Bija Lielās Zvejas laiks, un viņš lūdza Gnobu dot viņam savu meitu Susu par sievu. Tas notika Svētā Jura misijā pie Jukonas, un te bija sapul­cējušies ļaudis no ciltīm, kas mitinājās simtiem jūdžu plašā apkaimē. Viņi bija ieradušies no ziemeļiem, dien­vidiem, austrumiem un rietumiem, pat no Tozikakatas un tālās Tananas.

—   Un tālāk, ak, Gnob, — tu esi tananas cilts virsaitis, bet es, Kišs, Kiša dēls, esmu tlungetu cilts virsaitis. Tā­lab, kad mana sēkla uzzels no tavas meitas klēpja, starp abām ciltīm sāksies draudzība, liela draudzība, un nāka­majos laikos tananieši un tlungeti būs asinsbrāļi. To es esmu teicis, un tā es darīšu, es darīšu tā. Bet kā būs ar tevi, ak, Gnob, ko darīsi tu?

Gnobs cienīgi pamāja ar galvu, bet červeļainā, vecuma grumbotā seja kā neizdibināmā maska noslēpa dvēseli, kas mājoja aiz tās. Viņa mazās ačeles gailēja kā divas oglītes pa šaurajām spraudziņām, un smalkā, čērkstošā balstiņā viņš iepīkstējās: