—   Bet tas vēl nav viss.

—   Ko tad vēl? — Kišs noprasīja. — Vai es tev nepie­dāvāju pilnīgu mēru? Vai jel reizi kāda tananas cilts meitene ir ienesusi ciltī tik lielu izpirkuma maksu? Tad nosauc man to.

Neslēptas ņirgas nošalca apkārt pa loku, un Kišs sa­prata, ka šo cilvēku acīs viņš ir apkaunots.

—       Nē, nē, labo Kiš, tu mani nesaprati. — Gnobs mie­rinoši pacēla roku. — Maksa ir laba. Tā ir lieliska maksa. Es neko neiebilstu arī pret salauzto šautenes gaili. Bet tas vēl nav viss. Kāds ir pats vīrs?

—  Jā, kā ir ar vīru? — izsmejoši saucieni atskanēja no loka.

—   Stāsta, — Gnobs pīkstēja griezīgā balstiņā, — stāsta, ka Kišs nestaigājot savu tēvu ce]us. Stāsta, ka viņš klīs­tot tumsībā, meklēdams svešus dievus, un ka viņš esot kļuvis gļēvulis.

Kiša seja pietvīka.

—  Tie ir meli! — viņš skaļi iekliedzās. — Kišs nebaidās ne no viena!

—   Stāsta, — vecais Gnobs pīkstēja, — ka viņš klauso­ties baltā cilvēka runas Lielajā Mājā un klanoties baltā cilvēka dievam, un bez tam vēl stāsta, ka baltā cilvēka dievs neciešot asinis.

Kišs nodūra acis, un viņa rokas drudžaini sažņaudzās. Iezemieši lokā nicīgi smējās, un šamanis Medvans, cilts augstākais priesteris un pūšļotājs, kaut ko iečukstēja Gno- bam ausī.

Šamanis iešmuka ēnu mežģī aiz ugunskura apgaismotā apļa, izbukņīja no turienes smuidru puisēnu un, nostādījis to Kišam tieši pretī, iespieda Kiša rokā dunci.