Vispirms suns to piesardzīgi apošņāja un ar garu, sar­kanu mēli nolaizīja tai pieri. Tad dzīvnieks pēkšņi aptu- pās, pacēla purnu pret pirmo, vēl blāvi mirgojošo zvaigzni un uzsāka garās vilka gaudas.

No šīm skaņām Susu atjēdzās. Viņa pameta ašu ska­tienu uz Kišu, kurš, izvilcis no maksts krievu dunci, vē­rīgi raudzījās meitenē. Kiša seja bija cieta un apņēmības pilna, un Susu tajā izlasīja likumu. Atmetusi atpakaļ par- kas kapuci, viņa atsedza kaklu un piecēlās. Vēl Susu pa­lika stāvam un ar ilgu skatienu pavērās visapkārt — uz meža apmali, uz blāvajām zvaigznēm pie debess juma, uz apmetni, uz sniegā iedurtajām sniegkurpēm —, ar pē­dējo ilgo, visaptverošo skatienu viņa apņēma visu savu dzīvi. Viegla vēja pūsma atsvieda sānis meitenes matu šķipsnu, un vienu dziļu elpas vilcienu ilgi viņa, galvu pagriezusi, ļāva tai dvašot sev tieši sejā.

Susu vēl iedomājās par saviem bērniem, kas tā arī nekad nepiedzims, tad piegāja pie Kiša un teica:

— Esmu gatava.